Pati dejot es sāku sākumskolā, scenārijs klasisks – tautas dejas, pēc tam kas jau mūsdienīgāks, bet visam pa vidu arī mana aizraušanās arī salīdzinoši neierasto deju stilu hoopdance (dejas ar riņķiem). Sākumā šķita pat nereāli, kā sportisko it kā dejošanu, kas izskatās pēc vingrošanas, pārvērst par ko sievišķīgu, intriģējošu un izveidot veselu šovu. Laikam un tehnoloģijām attīstoties, mana senā vidusskolas vēlme atgriezās un tagad esam izaugušas līdz līmenim, kad varam veidot pat veselas šovprogrammas. Viss šajā jomā apgūts pilnīgi pašrocīgi, ar ieteikumiem, viedokļiem, bet bez cilvēka, kurš priekšā parādītu kā lietas pareizi ir jādara, jo gluži vienkārši tāda trenera tolaik šeit nebija. Protams, tas nav vienīgais, ar ko varu lepoties, jo arī mūsu sasniegumi Latvijas karsēju zīmē nav mazi, pabūts ir daudz kur un atbalstīti visdažādākie sporta veidi.  Ja atgriežamies 10 gadu senā pagātnē, kad tapa mana dullā, ģeniālā doma par savu deju studiju un KĀPĒC, tad atbilde ir pat ļoti loģiska – pati biju īslaicīgi padejojusi vairākās tā brīža gan top, gan ne tik pazīstamās studijās un man ļoti pietrūka sadarbība starp treneri un savu KOMANDU, draudzīgas attiecības un ģimeniskā atmosfēra. Es vēlējos izveidot gan vizuāli pievilcīgu vidi, gan draudzīgu kolektīvu, kurā justies brīvi un ērti. Tad es vēl neapjautu, ka tas prasīs tik daudz gadus, bet šobrīd jau varu teikt, ka kaut kas mums tur jau ir un vēl priekšā daudz skaistu mirkļu.